Atdzimt krustā

Stabilas eksistences pamats

Būt šeit un tagad – tas ir visvairāk izmantotais teiciens garīgajā sfērā. Ja esi šeit un

tagad, tad esi laimīgs. Aktualizējas jautājums – kas cilvēkā ir tas, kurš lemj, kur tu esi un

vai esi vispār kaut kur? Prāta daba spēj pilnvērtīgi koncentrēties tikai uz vienu vietu vai

darbību. Vēdas informē – cilvēka psihiskā veselība tiek saglabāta pilnīga, ja mēs

vienlaicīgi darām tikai vienu darbu. Ja mēs pārkāpjam šo likumu – ēdam un skatāmies

televizoru; nepabeiguši pirmo darbu, ķeramies pie otrā un ik pa brīdim atgriežamies pie

pirmā; vienlaicīgi runājam pa telefonu un lasām avīzi; vadam auto un diskutējam par

politiku; nenoslēdzot pirmās attiecības, uzsākam otrās; runājot ar cilvēku, domājam par

rītdienas sapulci utt. – domas darbojas ātri un veido nepārtrauktas vētras mūsu mentālajā

ķermenī. Pēc vētras prātā paliek nopostīta ainava: nespēja koncentrēties (būt šeit un tagad)

un aizmāršība, sapņainība un letarģija, kā arī kā beidzamais – dažādi neirotiskas dabas

traucējumi un miega problēmas. Šī simptomātika liecina jau par ielaistu un progresējošu

būšanu vairākās vietās, laikos un darbos vienlaicīgi, kas mūsdienu valodā tiek nosaukta par

stresu. Spēja simtprocentīgi, ar pilnu atdevi darīt vienu lietu, būt ar vienu cilvēku, dzīvot

vienā vietā ir laimes atslēga priekš cilvēka prāta, un laimīgs prāts ir stabilas eksistences

pamats gan ķermenim, gan garam.

Cilvēks un viņa prāts

Kāpēc cilvēka prāts kļūdās un vēlas apzināti sevi satraukt, darīt slimu un nelaimīgu?

cilvēka-sarežģītā (intelektuāļa) šis ir tikai treniņš – kā kļūt vismaz par supercilvēku, ja ne

uzreiz par dievību. Toties cilvēkam-vienkāršajam šādas problēmas nav aktuālas, tāpēc

spēja būt laimīgam ir daudz vieglāk sasniedzama – viņam ir labi, kā ir. Diemžēl, apzinoties

tikai vienu apziņas līmeni – prātu – cilvēks nekad nesasniegs dievišķās apziņas augstumus

un plašumus. Cilvēks un viņa prāts nespēj būt simtprocentīgi šeit un tagad, ja tas ir pārākā

pakāpē attīstīts (visas cilvēka darbības bijušas veltītas tam, lai būtu pats gudrākais, pats

labākais un pilnīgākais – Dievs). Prāts ir ar loģiku un pragmātiku veidota institūcija, kas

kalpo tam, lai cilvēka darbības būtu loģiskas un saprotamas viņam pašam un apkārtējiem,

ar vienkāršu un ērtu lietošanas instrukciju.

Prāta uzvaras gājiens pār sirdi

Dievs ir mīlestība. Cilvēks otru cilvēku mīl ar sirdi. Varam pamanīt, ka prātīga

mīlestība sabiedrībā netiek slavināta, visas grāmatas un filmas tronī ceļ neprātīgo

mīlestību. Mīlošs cilvēks visu pasauli redz skaistu un mīlestības piepildītu, viņā mazinās

kritika, viņš ir šeit un tagad, un viņa būšana šeit un tagad nav laikā un telpā ierobežota.

Mīlestība ir neierobežojoša, visur esoša un visu varoša. Mīloši cilvēki no malas šķiet

vieglprātīgi un nenopietni. Cilvēks vienlaicīgi ir pie sevis un līdz sāpēm (sāpes ir mīlestības

viena no izpausmes formām) jūt otra nebūšanu blakus – jeb viņš ir gan sevī, gan vienlaicīgi

arī tajā otrā, neskatoties uz telpas ierobežojošo faktoru. Tas ir dievišķais treniņš, tikai jau

attīstītākā pakāpē, pārvarot vienu dimensiju – telpu. Šī spēja būt kopā, neesot vienā telpā,

pārceļ cilvēku no prāta žoga uz sirds plašumu. Viņš spēj saplūst ar otru cilvēku laikā un

telpā, respektīvi, dualitāte saplūst vienā. Arī pirmā mīlestība ir apziņas paplašināšanās

process starp divām būtnēm. No vienas individuālās apziņas rodas divas kā viena. Taču

pēc kāda laika prāts piesaka savu uzvaras gājienu pār sirdi un sadala vienotību divos ego.

Cilvēka unikalitātei tiek pieteikts karš, rodas pirmie upuri un zaudējumi, ar visām no tā

izrietošajām sekām – sāpēm, ciešanām, vēlmi aizbēgt, neuzticību utt. Prāta dzirnavas maļ

lēni, bet pamatīgi.

Spēja just-līdzi

Uzkrājoties pieredzei sāpju un ciešanu laukā, cilvēks lēnām tuvinās dievišķai šeit

un tagad būšanas pilnībai. Ja mīlestība ir no netveramā un mistiskā lauka, tad sāpes un

ciešanas ir materiālas dabas, proti, prāta produkts, kas manifestē caur ķermeniskiem un

apziņas īslaicīgiem vai ilglaicīgiem traucējumiem. Šī pieredze ļauj mums izprast citu

cilvēku ciešanas, kā arī ļauj vai nepieļauj to rezonansi ar savu sāpju personisko pieredzi. Ja

šī pieredze ir – indivīds rezonē un spēj būt līdzi-jūtīgs, ja nav – tā ir tikai kārtējā

informācija viņa daudz zinošajam prātam. Spēja rezonēt ir otrā dievišķā, nedalītā īpašība.

Es spēju būt šeit ar sevi, vienlaicīgi kopā ar daudziem citiem viņu ciešanās gan telpā, gan

laikā. Tiek pārkāpta dualitātes robeža es un tu, un notiek ieiešana es un viņi apziņas laukā –

tā ir pāreja no individuālās uz kolektīvo apziņu.

Droša kustība

Prāta spēja zināt labā un ļaunā cēloņus un novērtēt mūsu darbības sekas ir

ierobežota. Prāts veiksmīgi darbojas sociālajā līmenī – es tev norādu, tu man paklausi.

Reliģijas, austrumu mācības, latviešu tautasdziesmas vēsta: tev būs savu tēvu un māti,

sievai vīru, priekšnieku, skolotāju pēc šīs pasaules likuma un hierarhijas kārtības paklausīt

– tās ir personas, kuras tev stāv soli priekšā kāda noteikta prāta īpašības attīstības ziņā

(precizējot – viņiem ir lielāka dzīves pieredze konkrētā jomā). Taču šī pasaule nesastāv

tikai no vienas ass – prāta, citādi tā jau sen sevi būtu apgāzusi gravitācijas ietekmē; to

krusto arī otra ass – garīgā:

Krustiem auga bērziem saknes (saskaņa matērijā),

Krustiem zvaigznes debesīs (saskaņa garīgajā telpā, kas ir matērijas spogulis).

Dabā viss ir saskaņā – dzīvās radības uz zemes un debesīs viena otrai pielāgojas,

viena no otras pārtiek, kā arī respektē telpu, kurā darbojas. Cilvēks sava prāta ierobežotās

dabas dēļ (ierobežotība izpaužas kā nespēja mīlēt otru cilvēku kā sevi pašu) spēj pārkāpt

otra cilvēka vai dzīvnieka telpu, ignorēt hierarhiju, nodarīt sāpes, kā arī iznīcināt dzīvību

tikai aiz dusmām vai garlaicības. Lai tas nenotiktu, cilvēka iluzioro, nepiesātināmo prātu

ierobežo likumi. Šie likumi ir tie, kas nodrošina indivīda brīvu pārvietošanos cita cilvēka

apziņas telpā. Tās ir kā ceļazīmes, kuru ievērošana rada drošu kustību visiem tās

dalībniekiem, kad to ceļi krustojas:

es lasīju tās zīmītes,

ko saulīte atsūtīja:

še krustiņš, te krustiņš,

vidū balta atslēdziņa.

Viedums paredz pazemību

Ja krusta sociālās ass galā indivīds ir augšā – priekšnieks, skolotājs, vecāki,

vīrs, vecāks cilvēks u. c., bet padotie lejā, tad garīgajā asī viss ir otrādi – sociālās ass

padotie ir indivīda garīgie skolotāji. Tikai garīgās ass augšējais ir viedāks un spējīgs

pazemībā uzklausīt norādījumus no cilvēka, kas ir pieredzējušāks konkrētā sociālā aspektā,

piemēram, māte māca meitai vārīt zupu, priekšnieks – kā darbiniekam organizēt savus

pienākumus, lai sasniegtu visa uzņēmuma mērķus, garīgais skolotājs – kā atvērt apziņu

mīlestībai un gaismai, turklāt skolotājs ir labs, ja viņa skolnieki ar laiku pāraug savu

skolotāju.

Ja katrs no iesaistītajiem apzinās un izdzīvo savas augšas un lejas pēc liktens

noliktā, krusts materiālās pasaules horizontālajā plaknē griežas viegli – katrs stāv savā galā

un nemēģina no pretējās ass nogrūst otru zemē (garīgā un fiziskā tuvredzība). Šādi tiek

nodrošināta duālās pasaules harmonija un ierobežota enerģijas nelietderīga izšķiešana. Šajā

modelī realizējas mūžīgā dzinēja formula: katram esot savā vietā, bet visiem iesaistītajiem

garīgi satiekoties viena mērķa sasniegšanas centrā, enerģijas plūdums ir vienāds ar

mīlestību. Mīlestība ir mūžīga enerģija. Ja cilvēku kāds klausa, tad tikai tāpēc, ka šis

cilvēks pats ir spējīgs citā ieklausīties. Tēvs un māte norāda dzīves gudrību – bērns

paklausa. Bērns izvēlas vecākus, lai iemācītos no viņiem to, kas pašam nav vai arī ir maz –

darba tikumu, drosmi, paļāvību dzīvei, Dievam, nesavtīgu došanu, taupību, palaišanas

vieglumu utt. Taču garīgās pieredzes kvalitatīvajā šķērsgriezumā viņš ir bagātāks (bērna

nesavtīgā mīlestība uz savu māti un tēvu), tāpēc spēj paklausīt – pazemība ir gara bagātības

mēraukla.

Panāksim viens otram pretī

Lepnība un augstprātība ir visu karu – ģimenes vai starpvalstu konfliktu – patiesais

iemesls. Vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu gudrāki – sūta viņus augstās skolās un tālās

zemēs. Uzkrājuši prāta gudrību, bērni kļūst augstprātīgi un vairs neklausa savus vecākus.

Protams, vecākiem vienmēr būs stiprāka praktiskās dzīves pieredzes bagāža, ar to

teorētiskās zināšanas nespēj mēroties. Taču bērniem, kas ne tikai asinājuši prāta spējas, bet

arī gājuši tālāk garīgajā ceļā (vecāku pieredze plus jauniegūtā garīgā pieredze), piemīt spēja

atvieglot caur garīgām praksēm savu vecāku likteni mūža nogalē. Asīm vidū krustojoties,

paejot viens otram pretī, lūgšanas kļūst divkārt spēcīgākas. Vecāki spēj uzklausīt bērnus,

nolaižoties no saviem hierarhijas augstumiem, toties bērni – ieklausās vecāku teiktajā,

nolaižoties no savas garīgās pieredzes. Vīrs spēj ieklausīties savas sievas vēlmēs, to

aizstāvēt un aizsargāt. Sieva, savukārt, paklausīt vīru un pazemībā celt viņu mīlestības

gaismā.

Sieviete vienmēr stāvēs garīgās ass augšā – kā māte, kura mīlestībā uz savu bērnu

ir nesavtīga. Tieši šī nesavtīgā mīlestība nostāda sievieti garīgās ass augšgalā. Tomēr

cilvēciskais nesavtīgums ir ierobežots, māte var pārmest meitai vai dēlam par to, cik

daudz viņa ir devusi un kāds nepateicīgs viņas bērns ir kļuvis. Mums vienmēr jāatceras,

ka cilvēciskās īpašības nav pilnīgas – pilnīga ir tikai Dieva mīlestība. Taču nav stiprākas

mīlestības materiālajā plāksnē (miesa no manas miesas) kā mātes mīlestība uz savu bērnu.

Un, ja katrs strādā pēc godaprāta savā krusta daļā, spēj nolaisties līdz krusta vidum un

panākties soli pretim tam, kurš ir lejā, tad krusts materiālajā plāksnē nav statisks – tas rotē,

izmantojot mīlestības mūžīgi nebeidzamo enerģiju, un nevienu neapgrūtina. Toties – ja

katrs ierauga tikai savas augšas un cita lejas, bet nepamana un neapzinās savas lejas, tad

krusts paliek smags, tas kļūst par nastu visiem iesaistītajiem.

Izvairoties no liktens sitieniem

Mūsu izvēle – atrasties es un tu vieglumā vai prāta augstprātības smagumā. Krusta

zīme ir šīs pasaules matrica, kuras iezīmes var novērot hromosomās, DNS spirālē.

Pavaicāsim sev – vai spējam ieiet vieglā krustā ar jebkuru cilvēku, vai varam šajā krustā

mācīties no otra? Nespējas gadījumā (tā ir prāta kļūda, jo indivīds tādā gadījumā redz ļoti

ierobežoti – tikai savu augšu) iestājas karma jeb liktens sitiens. Atkarībā no tā, cik tālu

augšā cilvēks atrodas no garīgās vai sociālās ass lejaspunkta, tas tiek sists uz leju – iekšā

krustā. Ja indivīds nebūs krustā, viņš negūs mācību, tātad nodzīvos bezmērķīgi un

nelietderīgi atvēlēto dzīves gājumu un izķērdēs bezjēdzīgi Dieva dāvāto enerģiju

uzbrukumos un aizstāvībās. Ja viņš pats ir kādam sitējs un to apzināti (mīlestībā) saprot –

grēks neiestājas. Lai tas neiestātos, apziņai jāatrodas apgaismotā stāvoklī, kur tā redz sava

darba vai nedarba sekas. Pāris asociācijas – apgaismotais indivīds ir kā labs ķirurgs, kuram

ir izdevusies veiksmīga iekaisuša apendicīta operācija – grieza un sāpināja, bet nav vainīgs

un grēcīgs. Vai arī kā labs aitu suns, kurš kož kājā aitai, kura mēģina aizklīst no bara

kraujas virzienā.

Apgaismotais prāts

Sen dzirdēju nu redzēju

Dievam greznu kumeliņu

Caur sedliem saule lēca

Caur iemauktu mēnestiņš

Pavadiņas galiņā

Tur lec rīta auseklīts

Latviešu dzīvesziņa parāda apgaismotu cilvēku, tā materiālais pamats – sedli – ir

stabils, un mērķis materiālajā pasaulē saules apspīdēts – darīt darbu, kas cilvēkiem ir

vajadzīgs un rada patiesu prieku pašam darītājam. Šī apgaismotā cilvēka maņas tiek

virzītas apzināti, prāts un tā radītās emocijas nav kā neiejāts, mežonīgs zirgs, kurš savu

saimnieku gāž zemē vai izbradā visu kartupeļu lauku. Emocijas ir apzināti virzītas, lai

dzīve nestu maksimālu labumu gan sev, gan citiem. Pavadiņa ir tā, kas ierobežo zirga

galvas kustību, lai zirgs spētu nenovirzīties no nospraustā mērķa. Kā mēs zinām, galva ir

prāta mājvieta, un prātam jākalpo augstākam mērķim (auseklītis – Augstākais Es). Prāts ir

savienots ar savu Augstāko Es ar ticības vieglo saikni. Mums katram ir dotas tiesības brīvi

izvēlēties – taču šī brīvā izvēle ir tikai daži procenti (tauriņa spārna efekts), lielākā dzīves

daļa ir iepriekš saplānota un nosprausta jau – pirms mēs inkarnējamies.

Vai es spēšu savu māju uzbūvēt pēc galvenā arhitekta (Dieva) saskaņotā plāna?

Vai arī kā izpildītājs aiziešu Ego pavadā un, lai ātrāk iegūtu rezultātu, ietaupīšu laiku

un materiālus, un mana māja sabruks man pašam uz galvas? Izmantojot Augstākā Es

iezīmētās dzīves vadlīnijas, iespējams pareģot nākotni, taču nākotne nav akmenī iekalta,

tā mainās, atkarībā no katra indivīda izdarītās brīvās izvēlnes. Brīvā izvēlne maina plānus,

un Augstākais Es ir tā institūcija, kas saskaņo katra plānus ar visas pasaules plāniem. Ja

prāts nav ticībā savienots ar Augstāko Es, tad mēs nespējam piemēroties pārmaiņām – prāts

iestrēgst dzimšanas brīdī apstiprinātā plānā un nepieļauj ne savu, ne citu cilvēku brīvās

izvēles iespējamību visas dzīves garumā. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt – stūrgalvīgi.

Respektīvi, galva jeb prāts ir iesprūduši tumšā prāta stūrī. Ar to arī atšķiras apgaismots

prāts no prāta stūrī – ar spēju pielāgoties visam un visiem.

Transformācijas procesi indivīdā

Apzinoties savu krustu ar katru no cilvēkiem, kurš tiek satikts, indivīds spēj

apzinīgi izdzīvot vieglu krusta rotāciju materiālajā plāksnē un augt gan garīgi, gan

materiāli, nepārtraukti pielāgojoties gan krusta partnerim, gan šai Dieva radītajai pasaulei.

Vadoties tikai pēc emocijām un prāta, cilvēka ceļš ved uz karmas jeb reliģiskā izpratnē –

grēka ceļu, kurā savs krusts ir jānes katram pašam (jo neļauj palīdzēt citam), un katram

pašam sava karma vai grēki jāatstrādā (dēļ augstprātības un lepnības – visu varu izdarīt

labāk pats). Tā ir nespēja dzīvot dualitātē, kas ir šīs pasaules likums:

es un tu – mīlestība, izpalīdzība, pacietība,

es un Dievs – žēlsirdība, piedošana, ticība,

es un pasaule – paļāvība, pielāgošanās, sapratne.

Mēs esam šeit, savā zemē, kura ir vispiemērotākā mūsu mērķu sasniegšanai – ar

tiem cilvēkiem, kuri ir mūsu laimes atslēga, tieši šajā laikā, kurā vislabāk varam sevi

realizēt – virzībā uz Augstāko. Neizvairīsimies no savas zemes un saviem cilvēkiem, iesim

kopsolī ar savu laiku pa savu ceļu. Mūsu ceļš ir Dieva ceļš, Dieva ceļš ir mūsu ceļš. Viss

viens. Un tad, kad esam ar savējiem vienu ceļa gabalu nogājuši sapratnē, seko nākamā

transformācijas pakāpe, kurā mīt gan savējie, gan svešie – jeb mums nevēlamās personas,

kurām, mūsuprāt, nav iespēja samierināties.

prātiņš šurpu, prātiņš turpu

prātam vaļu nepieļāvu

kam man bija prāta dēļ

augumam kaunu nest

Vārdi un dziesma, lai ieietu krustā ar kādu cilvēku, ar kuru nekādi nesanāk

nolaisties sapratnē, jo traucē paša prāts (jeb augstprātība). Ja apzināsimies, ka ķermenis ir

apziņas atspoguļojums, sapratīsim, ka arī visas slimības ir prāta kļūdas. Slimība ir kauna

zīmogs ķermenim.

Attiecības ar Dievu

Ja cilvēks ir novijis dievišķo sapratni starp saviem tuvajiem un tālajiem ģimenes

locekļiem (kolēģiem, draugiem, vecākiem, brāļiem, māsām, radiniekiem u. c. – visiem

savējiem), tad vienmēr neapmierinātais un prasīgais priekšnieks vairs netop par viņa

ienaidnieku vai svešo, sievasmāte nav ļaunā ragana jeb svešā, un māsa nav svešā,

ignorējošā briesmone, kas to vien māk, kā visus nomelnot. Indivīds ir sapratis katra savējā

lomu savas laimes kaldināšanā – un nav izstūmis tos no savas sētas kā traucējošos svešos.

Skatīsimies uz to šādi: kolēģis uzpūš smēdē uguni, kad vajag kaut ko pagatavot;

priekšnieks ir kā kalēja knaibles, kas kontrolē, kur jākaļ; sievasmāte – āmurs, un skolotājs –

svešajai salnai ir sliktā loma prāta teātra uzvedumā. Salna netiek uzreiz cildināta un godāta

– stingrie skolotāji tiek novērtēti tikai pēc ilgāka laika. Pēc tā, kad paši esam pabijuši

sliktās salnas lomā.

Pilnīga ticība un paļāvība Dievam: vij Dieviņi zelta viju visgarāmi jūras malu. Ja šīs

attiecības cilvēka prātā ir gaismas apvītas, tad iespēja saredzēt pārējos dzīves

pārdzīvojumus no Dieva apspīdētās gaismas vijas būs daudz lielāka. Es un Dievs ir

attiecības, kuras visgrūtāk pārliekamas prāta shēmā – mēs redzam šo materiālo pasauli kā

Dieva radītu, taču neredzam ar acīm pašu radītāju. Ja indivīds Dievu uztver kā svešo, jo,

viņaprāt, Dievs pasauli radījis ļaunu, nežēlīgu un nepareizu, tad viņš kā daļa no šīs pasaules

arī ir tieši tāds pats – ļauns, nežēlīgs un nepareizs. Noliedzot Dievu, viņš noliedz pats sevi.

Gar Dievu un viņu tādējādi novīta melna neuzticības vija.

Vij Dieviņi zelta viju visgarām jūras malu

Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu raut

Vij Dieviņi zelta viju visgarām tēvu zemi

Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu raut

Vij Dieviņi zelta viju visgarām manu sētu

Lai nenāca sveša salna manā sētā ziedu raut

Dziedot šo dziesmu, mēs atgūstam spēju ieraudzīt savas prāta tumsas vijā Dieva

gaismas pavedienus. Šī dziesma nepasargā no svešajiem, tā ļauj saredzēt svešumu kā paša

cilvēka prāta augli.

Pieņemt un mācīties

Kolektīvajā apziņā zelta vija ir jāvij apkārt gan svešo tautai, kas dzīvo mūsu zemē,

gan svešajai kaimiņu tautai. Arī tautas ir krustā, tikai šis krusts ir daudz lielāks, tāpēc

prātam grūtāk aptverams. Tas, kuram vairāk tiesību, ir priekšnieks, tas, kuram šķiet, ka

viņu ierobežo – padotais. Priekšnieks iemāca darba tikumu un disciplīnu, savukārt padotais

garīgajā asī mēģina nodot ziņu par to, ka jāmācās dzīvi tvert daudz vieglāk, nav jābaidās

pieņemt neērtus lēmumus. Cik tautu dzīvo kaimiņos vai arī blakus vienā valstī – tik

dažādas ir krustu tēmas. Ja nav iespējams izlīgt pat starp šķirto vīru un sievu, tad tautu

starpā to izdarīt ir vēl grūtāk – kolektīvā apziņa nav viendabīga un attīstās, noslīpējas

gadsimtiem.

Latvieši ir ievietoti krustā daudzu tautu vēsturē – vācieši, zviedri un krievi bija tie,

kas mūs kā tautu ir kaldinājuši – izgriezuši zarus, nosaldējuši ziedus un izēduši pumpurus.

Cik daudz gan jāvij zelta vijas mūsu prātos, lai šajā tumšajā prāta shēmā ieraudzītu gaismu.

Mēs nevaram aizsargāties viens no otra, mēs varam tikai viens otru saprast un mācīties.

Tieši tad mūsu krusts būs viegls un auglīgs abām pusēm.

Būsim šeit un tagad

Meditēsim, dziedāsim tautasdziesmas un mantras, skaitīsim lūgšanas, vairosim sevī

prieku un mīlestību – palīdzot un atbalstot citus, tādējādi paceļot savu apziņu dievišķā

radīšanas līmenī – tad krusts būs viegls un salna saudzīga. Prieks un mīlestība ir viegluma

caurausti. Šī dzīve ir spēle, kurai, beidzoties, mēs (kas esam pretējās pusēs) paspiežam

viens otram roku, kā pēc labas hokeja spēles. Tikai te nav uzvarētāju un zaudētāju, jo dziļi

sirdī katrs no mums zina, ka šī spēle notiek tikai tad, ja saprotam: es esmu šeit un tagad, tik

daudz un tik ilgi, kamēr ir citi, kuros es esmu – savos un citu bērnos, draugos un

ienaidniekos, savos cilvēkos un man nepazīstamos. Pirmais Dieva vārds vecajā Derībā,

kurā viņš nosauc sevi sarunā ar Mozu, tieši šādi arī skan – es esmu, kas es esmu.

Ar cieņu,

Ilze Selecka